- Reset +

"Padomi Latvijai eiro ieviešanā", Forbes

09.08.2013

Tomass Hendriks Ilvess, Igaunijas Republikas prezidents

Man ir liels prieks, ka varēšu piepildīt kādu savu sapni un izpildīt solījumu – 2014. gada janvārī doties uz Rūjienu, kas atrodas pārdesmit kilometru no manām mājām, iegādāties Latvijas saldējumu un samaksāt par to eiro. Patiesībā tā ir daļa no Latvijas lielā veiksmes stāsta, daļa no galīgās un visaptverošās integrācijas Eiropā.

Igaunija vienmēr ir atbalstījusi Latviju ceļā uz eiro. Iemesls ir vienkāršs, pat egoistisks – jo vairāk eirozonā ir atbildīgu valstu, kas ievēro kopīgos noteikumus, jo spēcīgāka ir eirozona. Ja eirozonā ir arī kaimiņi, ar kuriem mūs saista ciešas ekonomiskās saites, tas Igaunijai nāk par labu. Un, protams, Igaunijai eiro nav tikai finanšu vai ekonomikas nozare. Pievienošanās eirozonai, vismaz Baltijas valstīm, ir arī svarīgs drošības politikas jautājums. Tādējādi eiro ieviešana Igaunijā, Latvijā un Lietuvā palielina arī mūsu katra atsevišķi un visa reģiona drošību, starptautisko drošību.

No nākamā gada sākuma arī Latvija būs pie Eiropā svarīgāko lēmumu pieņēmēju galda. Tā ir liela atšķirība, vai eirozonas noteikumi tiek ievēroti, pašiem nepiedaloties, vai arī esi pilntiesīgo lēmēju vidū. Lai gan Igaunija un Latvija arī pirms eiro bija nodrošinājušas, ka to ekonomikas politika ir tādos pašos apstākļos kā eirozonā, t. i., neizmantojot maiņas kursa instrumentu, atrašanās lēmēju vidū tomēr ir kā ķirsis uz tortes. Tas ļauj izteikt savu viedokli arī par visas eirozonas lietām, īpaši pašlaik, kad jautājums par noteikumu ievērošanu eirozonas un līdz ar to visas Eiropas ekonomikas veselībai ir svarīgāks nekā jebkad iepriekš. Mazas valstis no pievienošanās lielai ekonomikas un finanšu zonai var iegūt daudz, īpaši, ja tas sniedz arī iespēju ietekmēt procesus. Krēslam Frankfurtē pie lēmēju galda ir ievērojami lielāks svars, nekā to nodrošinātu Igaunijas vai Latvijas ekonomikas lielums.

Tagad par eiro un inflāciju. Piemēram, Slovākija pievienojās eirozonai 2009. gada sākumā, globālās krīzes augstākajā punktā, savukārt Igaunija – 2011. gada sākumā, kas sakrita ar pārtikas preču un izejvielu cenu augstāko fāzi. Tādējādi Igaunijas gadījumā cenu pieauguma iemesli lielākoties bija meklējami citur, nevis eiro. Noteikti ir spēkā apgalvojums, ka cenas ceļ tirgotājs, nevis naudas papīra krāsa vai forma, tāpēc neatkarīgi no valsts un tās pievienošanās laika eirozonai ir apsveicami visi pasākumi, kas novērš cenu pieaugumu.

Kā jau teikts, ilgākā perspektīvā nav svarīgi, kādā ekonomikas cikla fāzē iekrīt pievienošanās eirozonai; svarīga ir ilgtspējīga ekonomikas politika plašākā – Eiropas izpratnē. Igaunijas ieguvumi noteikti ir uzticamība un, kopumā ņemot, arī investīcijas. Es nerunāju tikai par ārvalstu investīcijām – arī valsts pilsoņiem ir nepieciešama uzticība apritē esošajai naudai, jo arī viņi ir investori. Stabils ekonomikas klimats ir nepieciešams visiem, arī patērētājiem.

Ceru, ka Igaunija un Latvija būs piemērs arī mūsu kaimiņiem – noteikti Lietuvai, tālāk arī Polijai. Ar eirozonas parādu krīzes sekām būs jāstrādā vēl ilgi, tāpēc jo vairāk ir gaidītas eiro izmantojošas valstis, kas atbalsta saprātīgu ekonomikas politiku eirozonā un visā Eiropas Savienībā.

Savukārt, runājot par Igaunijas mācību stundām, galvenajos vilcienos tās var iedalīt divās grupās – tajās, kuras guvām pirms eiro ieviešanas, un tajās, kuras esam guvuši pēdējo divarpus gadu laikā. Sagatavošanās pamatprincips meklējams igauņu sakāmvārdā: «Deviņas reizes nomēri, vienu reizi nogriez.» 2010. gads taču nebija pirmā reize, kad Igaunija gatavojās eiro ieviešanai. Vairākas procedūras bija veiktas jau četrus gadus iepriekš, bija plānotas arī sabiedrības informēšanas kampaņas. Starplaikā atvilktnē ieliktie plāni tagad bija jāņem laukā un vēlreiz jāizvērtē.

Tā kā Igaunija daudzējādā ziņā ir bezskaidras naudas valsts, svarīgi bija ne tikai pārkārtot skaidras naudas apriti, bet arī visu norēķinu sistēmu. Valstij svarīgākais laikam bija visu publisko informācijas sistēmu savlaicīga pārprogrammēšana un pārbaude. Finanšu ministrijas vadībā tika identificētas visas Igaunijas publiskās informācijas sistēmas, kas kaut kādā veidā bija saistītas ar naudu, tās iekasēšanu vai izmaksāšanu – no nodokļu dienesta līdz pensiju dienestam. Tika sastādīti detalizēti rīcības plāni un kontrolēta to ievērošana, veiktas pārbaudes. Vēl detalizētāk tika sagatavoti un izspēlēti visi iespējamie scenāriji, kā skaidrā nauda nonāk līdz cilvēkiem. Vērā bija jāņem viss – no cilvēku dabiskās intereses par visu, kas saistīts ar jauno naudu, līdz absolūtas drošības nodrošināšanai.

Privātajā sektorā svarīga loma bija uzņēmumu informētībai, arī to tehniskajai sagatavotībai. Igaunijas kronas gadījumā bija liels bezskaidras naudas norēķinu apjoms, taču nedrīkst aizmirst, ka eiro ieviešana nozīmēja arī fiziski atšķirīgu naudu – mēs nebijām pieraduši izmantot metāla naudu. Piemēram, mazumtirdzniecības uzņēmumiem nebija monētu skaitītāju, un pat īpašie automobiļi, kas pārvadāja naudu, nebija gatavi slodzei, kāda radās, transportējot metāla monētas. Uzņēmēji bija jāpiesaista, lai sagatavotos cenu norādīšanai divās valūtās, novērstu cenu pieaugumu (piemēram, ar kampaņu Eiro nepalielina cenu!, kurai pievienojās daudzi tirgotāji) un ieviestu godīgus noapaļošanas noteikumus.

Par zemu nedrīkst novērtēt arī iedzīvotāju jūtīgumu jautājumos, kas saistīti ar naudu. Spekulāciju un ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai ļoti svarīga ir iedzīvotāju informēšana. Līdzko tika fiksēts maiņas kurss, sākām skaidrot jauno banknošu un monētu izskatu, drošības pazīmes, noapaļošanas noteikumus, kā tiks veikta naudas maiņa gan fiziski, gan norēķinu kontos. Igaunijā, piemēram, naudas maiņa izraisīja būtisku noguldījumu pieaugumu – cilvēki ieskaitīja kontos līdz tam skaidrā naudā glabātos ietaupījumus kronās.

Pēc eiro ieviešanas varam teikt, ka, par laimi, nepiepildījās vairāki draudi, kuriem bijām gatavojušies: viltotu banknošu nonākšana apritē, cilvēku nevēlēšanās apmeklēt veikalus dubultās valūtas periodā u. tml. Toties piepildījās mūsu pozitīvās gaidas: Igaunija aktīvāk nekā līdz šim piedalās visai Eiropai svarīgu finanšu poliitikas lēmumu pieņemšanā, ir beigušās spekulācijas par devalvāciju, procentu likmes ir zemas, inflācija nav būtiski augstāka kā Latvijā.

Ir vēl kāda ļoti svarīga mācība. Pievienošanās eirozonai nav tikai valdības ziņā – tas ir visas valsts, visu iestāžu, patiesībā ikviena cilvēka kopīgs darbs. Igaunija tika galā, un es nešaubos, ka arī jūs to spēsiet.

Esi sveicināta eirozonā, Latvija!

Original article in the magazine Forbes (pdf-file).